Kā es "saslimu" ar hokeju. II daļa.

Normunds Brics

Pagāja nedaudz vairāk par gadu kā es pirmo reizi uzģērbu hokeja formu, paņēmu rokās nūju un mēģināju spēlēt hokeju. Šis raksts būtu tāds kā turpinājums manam stāstām "Kā es saslimu ar hokeju", tā sakot neliela atskatīšanās atpakaļ - kas nu ir paveikts pa vienu gadu.

Kā jau minēju pirmā rakstā es biju pieteicies komandā Jūrmala, kur staigāju praktiski uz visiem treniņiem. Kad pienāca 2004/05 gada NAHL sezona tad Jūrmalnieki man piedāvāja oficiāli startēt komandā, tā sakot būt par pilntiesīgu komandas dalībnieku. Jāsaka ka es tad biju pārsteigts jo komandā trenējos tikai pāris mēnešus un tad šāds priekšlikums. Mani jau pirmā treniņā Jūrmalnieki pabrīdināja ka lai sākt normāli spēlēt vajadzētu vismaz vienu gadu trenēties, tāpēc es arī necerēju ka uzreiz kļūšu komandas dalībnieks (man jau tolaik galvenais bija nevis dalība komandā, bet ka tik mani kāds iemāca spēlēt). Es protams ka piekritu un mēģināju darīt visu lai kļūt noderīgs komandai - uztaisīju pavisam nelielu web lapu kur uzzīmēju komandas formas kreklu NAHL sezonai.... nu vārdu sakot darīju to ko es pratu. Ar pašu spēlēšanu man gan negāja tik spoži.

Varbūt vajadzētu pabrīdināt arī citus spēlēt gribētājus ka hokejs nav tik viegla spēle ka varētu izskatīties no malas. Sākumā varbūt arī var likties - kas tur grūts - slido tik pa ledu un dzenā ripu..... Jā, sākumā es arī tā domāju - iemācījos slidot nu tā ripas dzenāšana jau pati pa savam "iemācīsies". Jo vairāk trenējos jo vairāk pamanīju savas kļūdas un tas, kas sākumā man likās "protu ļoti labi" patiesībā bija tālu līdz ideālam. Šeit es gribētu teikt ka domādams ka protu samērā labi slidot patiesībā izrādījās pavisam kas cits - bija jāiemācās ne tikai slidot (kā slidotavā), bet arī ātri manevrēt, izvairīties no sadursmēm un galu galā arī pareizi ieskriet bortos (lai negūt traumas). Kad pats esi uz lauka to nevar pamanīt, bet ja kāds no paziņām tevi nofilmē un tu noskaties uz saviem neveikliem mēģinājumiem spēlēt, tad sāc saprast ka vēl ir ļoti daudz jātrenējas.

Grūtākais priekš manis treniņu procesā bija nūjas tehnika. Tā kā ar slidošanu vēl varēju tikt galā (galu galā pirms uzģērbt hokeja formu bija zināma prakse masu slidotavās), tad nu ar nūju un ripu tā lieta negāja tik viegli. Sākumā ir diezgan neparasti turēt rokās nūju un mēģināt dzenāt ripu... it kā abas rokas ir kreisās un galīgi nekas nesanāk. Kad jau kaut kādi iepraktizējos kontrolēt nūju izrādījās ka es to nūju vispār nepareizi turu, paldies Renāram Princim (IceGirls trenerim) ka tas pamanīja KĀ es to nūju rokās moku un parādīja kā nūja ir pareizi jātur. Vārdu sakot viens no grūtākiem momentiem priekš manis bija tieši nūjas tehnika. Arī tagad, pēc vesela gada treniņu, ir vēl jātrenējas un jātrenējas, jo nereti piespēles nav precīzas un metieni pa vārtiem nav pārliecinoši, es te vispār nerunāju par cita spēlētāja "apspēlēšanu". Ja es spēlēju uzbrukumā tad atņemt man ripu var laikam jebkurš. Iespējams šī iemesla dēļ man vairāk patika spēlēt aizsardzībā - tur jau viens no galvenajiem uzdevumiem ir traucēt pretinieka uzbrucējam gūt vārtus, respektīvi pašam daudz metienu un piespēļu veikt nevajag - "mēģini tik maisīties pa kājām pretiniekam". Spēlējot uzbrukumā tomēr ir jābūt precīzām piespēlēm saviem maiņas biedriem kā arī jāprot pieņemt piespēles un labi valdīt ripu (ko es ne īpaši pratu). Bez slidošanas un nūjas tehnikas es te vēl varu pieminēt spēles taktiku, kas priekš manis tolaik bija "tumšs mežs".

Vārdu sakot tad, kad spēlēju uzbrukumā, es vairāk mēģināju maisīties pretiniekam pa kājām, tā sakot "atvilkt spēkus" uz sevi, lai tie, kas prata spēlēt, varētu netraucēti gūt vārtus. Proti tāda "spēles taktika" ir drusku bīstama jo nereti tiku grūst bortā, klupināts un izbaudīju uz savas ādas visus aizsargu paņēmienus. Vienā draudzības spēlē pat sanāca tā, ka es laikam biju vienīgais kuru pretinieks īpaši "necienīja" un bortus nācās sastapt itin bieži. No vienas puses tanī spēlē justs gandarīts ka pretinieks manī saskata "nopietnu spēlētāju" (nu man tā gribētos domāt) un pārkāpa noteikumus mani apturot vai bloķējot (šeit arī labums manai komandai ka varēja spēlēt vairākumā), bet no otras puses līdz asinīm sasists elkonis nav ko patīkama lieta, arī nācās izlaist nākošo treniņu ļaujot sadzīt sasistam elkonim (pēc tās spēles nolēmu nopirkt sev labākus elkoņsargus jo tāds spēles ritms bija diezgan traumatisks).

Runājot par spēlēšanu Jūrmalas sastāvā tad oficiālās spēlēs sezonas sākumā mani neņēma jo nebija vēl man tās spēlēšanas prasmes. Staigāju uz Jūrmalas treniņiem, mēģināju mācīties ko lika treneris un cerēju ka kādreiz tomēr varēšu uziet uz ledus kopā ar pieredzējušiem kolēģiem. Paralēli trenējos arī pie IceGirls. Jāatzīst ka komfortablāk jutos IceGirls treniņos un nevis tāpēc ka Jūrmalas treneris Gedimins bija slikts, nē, tieši otrādi. Man kā mazāk pieredzējušam spēlētājam, bija diezgan grūti tikt līdzi pārējiem Jūrmalniekiem, bet pie IceGirls es biju, tā sakot, vienā līmenī ar pārējiem, jo lielākā daļa spēlētāju tur tikai nesen uzkāpa uz slidām. Sanāca tā ka Jūrmalas treniņi bija intensīvāki un grūtāki, kur varēju apgūt ko jaunu. Savukārt pie IceGirls varēju piestrādāt pie sīkumiem - slidošana, nūjas tehnika - pie tā, ko Jūrmalnieki jau zināja un viņu treniņos uz šādiem sīkumiem netika tērēts laiks, kas manuprāt ir pareizi.

Pirmais turnīrs.

Ziemsvētkos IceGirls meitenes Siemens ledus Hallē organizēja labdarības turnīru un tiem puišiem, kas staigāja uz IceGirls treniņiem (tai skaitā arī man), piedāvāja piedalīties šajā turnīrā. Protams ka mēs piekritām jo bija iespēja paspēlēt, kā arī bija cēls mērķis - savākt naudu priekš operācijas mazai Maigiņai. Uz šo turnīru mums bija ātri jānoorganizē 15 spēlētāju komanda. Līdz spēlēm bija palikušas kādas 5 dienas nu un mēs iesācēji savācām kādus 9-10 domu biedrus. Līdz vajadzīgam spēlētāju skaitam pieaicinājām palīgos spēlētājus ar stāžu (no komandām Jūrmala, Parex un citām) lai tā situācija nebūtu tik traģiska (es te domāju ar spēlēšanas prasmi). Turnīrā piedalījās vairākās komandas ar diezgan zīmīgiem nosaukumiem - Radio SWH, LNT, Delfi. Protams turnīrā spēlēja arī IceGirls meitenes.

Izdomājām komandai nosaukumu - NoName, uzvilkām visi melnos kreklus un devāmies cīnīties par uzvaru. Pirmā dienā spēlējām pret IceGirls meitenēm un uzvarējām 13:6. Otrajā diena bija diezgan spēcīgs pretinieks - Radio SWH komanda, kas mūs apspēlēja ar rezultātu 9:5. Trešā diena bija zīmīga ar to ka mums bija reāla iespēja iegūt 3. vietu turnīrā, bet līdz šai godalgai bija viens šķērslis - komanda Delfi un mēs šo šķērsli veiksmīgi pārvarējām ar rezultātu 10:5. Tad arī bija kauss un pirmās medaļas par izcīnīto 3. vietu, šampanietis un tusiņš uz ledus !!! Tanī laikā es arī sapratu ko nozīmē būt Komandā (ar lielo burtu). Kad tu patiešām jūties kolektīva sastāvdaļa, kad tev ir sava maiņa un sava vieta uz lauka, kad visi ir kā viena liela ģimenē! Tajās 3 dienās, kad notika Ziemsvētku turnīrs, lielāko dienas laiku pavadīju Siemens ledus Hallē un tur pārdzīvotais laikam paliks atmiņā uz visu mūžu.

Pēc Ziemsvētku turnīra ātri savāktā komanda NoName nedomāja iet pagrīdē, radās doma par reālas komandas radīšanu - ar saviem treniņiem, atribūtiku un iespēju startēt nākošā gada (2005/06) NAHL turnīra 3. līgā. Sacīts darīts - sākām meklēt ledu un vākt kopā tos, kas būtu ar mieru mums pievienoties. Tā nu tās lietas aizgāja un 2005. gada janvārī komandai NoName notika pirmais treniņš - uz sava ledus un ar jaunu treneri - komandas Patriots spēlētāju Edmundu Kriķi. Jā, mūs trenēja tieši tas pats cilvēks, kas tālajā 2003. gada rudenī uzaicināja mani uz komandas Patriots pirmo oficiālo spēli NAHLā un kur man arī pielipa "hokeja baciļi" !!! Pamazām komandai pievienojās jauni spēlētāji, mēs kalām plānus par nākošo sezonu un cītīgi trenējamies (treniņi notika jau divas reizes nedēļā). Pēc kāda laika jau sākām meklēt reālus pretiniekus ar ko varētu uzspēlēt hokeju, tā nu arī gāja jaunās komandas NoName dzīve.

Bet uz to laiku es vēl biju arī komandas Jūrmala sastāvā un neskatoties uz visiem maniem pūliņiem pagaidām nepiedalījos oficiālajās NAHL spēlēs. Tāpēc arī dalība jaunā komandā NoName priekš manis bija ļoti nozīmīga. Jau sākumā izlēmām ka NoNamo'os spēlēs visi, tas ir neskatoties uz to cik labi vai slikti tu proti spēlēt, visiem būs iespēja piedalīties spēlēs. Tas ir arī es kādreiz varēšu tikt uz NAHL ledus un cīnīšos par savas komandas uzvaru. Runājot par dalību komandā Jūrmalā tad gāju praktiski uz visiem treniņiem, kaut gan jāsaka ka pirms katra treniņa bija tāds neliels uztraukumu, jo nezināju kādi būs vingrinājumi un vai es varēšu tik līdzi pārējiem. NoName treniņi nebija tik intensīvi un sarežģīti, viss bija saprotams un izpildāms jo praktiski visi bija iesācēji un attiecīgi arī bija vingrinājumi. Pie Jūrmalniekiem šad tad man nācās, kaut kur maliņā, atstrādāt, kādu trenera doto vingrinājumu kamēr pārējie strādāja pie sarežģītiem taktiskiem vingrinājumiem.

Tā nu sagadījās ka sperot pirmos soļus hokejā es sāku trenēties vienā no spēcīgākām 3. līgas komandām, kas galu galā izrādījās NAHL 3. līgas turnīra pirmās vietas ieguvēja. Droši vien ka treniņu process man būtu vieglāks ja es tiktu pie kādas citas 3. līgas komandas, bet kurš tad zināja ka tā sanāks, pie tam citu priekšlikumu man toreiz nebija. Tāpēc arī augstāk biju minējis ka viegli trenēties man nebija, bet jebkurā gadījumā Jūrmalas treniņi man deva ļoti daudz, ja ne visu, ko es šodien protu un jāsaka lielu lielais paldies gan trenerim, gan Jūrmalniekiem ka spēja izturēt manu nemākulību uz ledus un iedeva tās zināšanas kuras man ir tagad.

Pirmā spēle NAHLā.

Galu galā 2005. gada februārī komandas Jūrmala treneris Gedemins man pateica ka es varot atnākt uz spēli ar komandu Detonators, tas ir uz oficiālo NAHL spēli Jūrmalas sastāvā ! Pirms man spēles bija ļoti liels uztraukums - "trīcēja kājas ceļos", kā ne kā pirmā spēle NAHā un pie tam uz tā paša ledus, kur es redzēju pirmo hokeja spēli. Tā nu sanāca ka pēc pusotra gada, kad es sēdēju uz Daugavas ledus Halles tribīnēm un skatījos kā spēlē Patrioti, es nemaz nebiju iedomājies ka kādreiz pats būšu uz slidām un spēlēšu hokeju uz tā paša ledus ! Proti šoreiz mana komanda uzvarēja ar rezultātu 2:0 (Patriotiem 2003. gadā uzvarēt komandu Viva Sports neizdevās). Es spēlēju kā uzbrucējs un mēģināju pieturēties jau pie pierastās savas "taktikas" - atvilkt pretinieka spēkus uz sevi. Nezinu cik man tas veiksmīgi izdevās, bet pirmo ripu Detonātoru vārtos iemeta maiņa, kurā es spēlēju. Pēc spēles treneris pateica ka es nospēlēju labi, par ko es biju ļoti gandarīts.

Līdz turnīra beigām es piedalījos tikai vēl 2 spēlēs un kad Jūrmala izcīnīja pirmo vietu NAHL turnīrā tad nolēmu aiziet no komandas un galīgi "pārcelties" uz komandu NoName. Pieņemt lēmumu par aiziešanu bija ļoti grūti jo esmu uz ledus ar Jūrmalniekiem pavadījis diezgan daudz laika, arī treniņi man ļoti patika. Bet zināju ka Jūrmalnieki arī bez manis tiks galā, pie tam nākošā sezonā komanda pāries uz augstāku līgu un manas izredzes tur aktīvi spēlēt nebūs.

Patrioti.

Protams es neaizmirsu savu sākotnējo "uzdevumu" - fanot par komandu Patriots. Cik nu varēju vienmēr gāju uz komandas spēlēm, bet tagad es nevis vienkārši sēdēju uz tribīnēm, bet tiešā nozīmē jutu līdzi - neapzinoties domās mēģināju atkārtot katru spēlētāja manevru vai kustību, vārdu sakot nevarēju mierīgi nosēdēt uz tribīnēm. Bija arī drusku cits skats uz to kas notiek uz lauka, vairāk kritisks (un saprotošs).

Vēl gribētu pastāstīt par savu numuru uz formas - 77. Kad mani uzaicināja spēlēt Jūrmalas sastāvā tad arī bija jautājums - "kādu numuru tu sev ņemsi", es ilgi nedomādams pateicu 77. Man grūti spriest pēc kāda principa sev izvēlās numuru citi spēlētāji - laimīgais cipars, dzimšanas gads/diena, sava elka numurs u.t.t. Es sev izvēlējos 77 numuru jo šis numurs ir komandas Patriots spēlētājam Uldim Sniķerim. Negribētu teikt ka viņš ir mans elks (tas jau būtu pārāk skaļi teikts :), vienkārši man patika Ulda spēles stils (it īpaši 2003/04 gadu sezonā), kaut arī daži saka ka var arī spēlēt labāk, bet nu man personīgi gribējās sasniegt vismaz tādu līmeni. Protams numurs uz muguras vēl nenozīmē ka tu labāk spēlēsi, bet nu vismaz šo numuru es sev varēju "atļauties", varbūt kādreiz arī iemācīšos spēlēt Ulda līmenī.

Komanda NoName.

Pēc aiziešanas no komandas Jūrmalas es "ierakos ar galvu" komandā NoName. Kaut arī treniņi nebija tik intensīvi, bet Edmundam (komandas trenerim) izdevās panākt lai tie ir daudzveidīgi un interesanti. Gribētu pateikt ka trenera darbs Edmundam bija liels izaicinājums (vismaz man tā liekas) un kad viņš piekrita mums palīdzēt ar treniņiem tad droši vien pats nesaprata ko uzņemas :). Bet manuprāt lielākā daļa NoName spēlētāju (es domāju tos kas tikai sāka spēlēt) ir uzstādījuši sev pietiekoši lielus, bet ne nesasniedzamus mērķus - spēlēt hokeju un uzvarēt. Tā ka ar kopīgiem mērķiem mums bija viss kārtībā.

Man personīgi bija interesanti un viegli trenēties jo grūtāko treniņu posmu es jau izgāju pie Jūrmalniekiem un uz katru NoName treniņu gāju labā omā jo zināju ka īpašu grūtību izpildīt dotos vingrinājumus man nebūs. Arī vajag pieminēt ka komandā bija ļoti labs mikroklimats - lielākā daļa bija iesācēji un arī sāka trenēties praktiski vienā laikā, tāpēc visi bija kā viena ģimene. Kad tika izveidota komanda tad arī nospraudām dažus noteikumus lai tik pat labas attiecības būtu komandā visu laiku.

Pirmās komandas NoName spēlēs man bija tādi pati sajūta kā Ziemsvētku turnīrā, kuru organizēja IceGirls - bija sava maiņa, sava vieta laukā. Vārdu sakot varēju sajust "maiņas biedra plecu", izlikties laukā uz 110% un gūt gandarījumu par spēli. Kā jau agrāk, minēju par mikroklimatu komandā, tad pēc neveiksmīgas spēles nemēģinājām viens otram "iedzelt" jo galu galā arī paši pieļāvām uz lauka kļūdas un neviens nebija ideāls. Atceroties tos laikus laikam labākā sajūta bija pēc draudzības spēles ar NAHL Superlīgas komandu B-52, kaut arī mēs zaudējām (3:5), bet cīnījāmies kā lauvas un vārtu starpība bija tik minimāla (priekš šāda līmeņa komandām) ka pretinieki bija nedaudz sašutuši - kā "iesācēji" varēja tik drosmīgi pretoties un vēl brīžiem parādīt zobus (kā ne kā mēs iemetām tanī spēlē 3 golus).

Spēlējot NoName sastāvā piedalījos daudzās draudzības spēlēs. Salīdzinot ar "Jūrmalas periodu" spēlēt sāku vairāk (pie Jūrmalniekiem lielākoties man bija tikai treniņi), bet tā kā iepriekš trūka spēlēšanas prakses tad nereti laukā pieļāvu kļūdas. Tas ir es gribēju pateikt ka - jo es vairāk spēlēju un trenējos jo vairāk pamanīju savas kļūdas (kuras iespējams agrāk vienkārši neredzēju) un pēc spēlēm ļoti pārdzīvoju, ka nevarēju kādā spēles situācijā rīkoties adekvāti. Nelīdzēja pat komandas uzvara konkrētā spēlē, man atmiņā stāvēja tieši manis pielaistās kļūdas un kā rezultātā zaudētie vārti. Bija diezgan grūti skatīties komandas biedriem acīs. Parasti pēc šādām spēlēm gāju prom no ģērbtuvēm drūmā garastāvoklī un vēl ilgi mājās "apspēlēju" sevis pieļautās kļūdas.

Vārdu sakot jo tālāk gāja jo grūtāk man bija spēlēt. Pirms svarīgām spēlēm biju "uzvilkts" un ja laukā man sanāca kāda kļūda tad stress palielinājās un rezultātā sāku pieļaut vēl vairāk kļūdu. Iespējams ka es pārāk nopietni visu to uztvēru, vai arī vienkārši bija maz spēlēšanas prakses. Ar tādu spēlēšanu es varēju "iegāzt" komandu tāpēc nolēmu aiziet no NoName un šogad nestartēt NAHL līgā vispār.

Brīvgaitā.

Bet tas nenozīmē ka hokeja spēlēšanas griba manī ir nomirusi. Es pat teiktu ka otrādi - pēc aiziešanas no NoName sāku intensīvāk trenēties un spēlēt. Tā nu sanāk ka neesot nevienā komandā man ir vairāk iespēju izvēlēties kur un kad trenēties, tas ir radās iespēja trenēties arī "konkurējošās" komandās. Tā sakot esmu pats sev aģents - meklēju iespēju trenēties un spēlēt pats. Pie labiem apstākļiem sanāk pat līdz 20 treniņiem mēnesī, ka tik naudas pietiek to visu apmaksāt. Protams uz VISIEM piedāvātiem treniņiem es fiziski nevar nokļūt, tāpēc man ir iespēja izvēlēties, tā sakot labāku variantu - labprātāk trenējos kādā no Rīgas ledus Hallēm. Siemens Halle (Piņķos) priekš manis ir par tālu jo nav sava transporta. Kā arī labprātāk trenējos tur, kur varu tikt pie spēlēšanas aizsarga lomā. Gadās arī ka spēlēju uzbrucēja statusā, bet man vairāk patīk būs aizsargam, jo nevarētu teikt ka, kā uzbrucējs es spēlēju labi (sevi kā uzbrucēju novērtēju diezgan zemu).

Vārdu sakot staigāju pie visām iespējamām komandām un vietām, kur nav pret kādu lieku cilvēku. Nebaida gan jauns kolektīvs, gan arī spēlētāju līmenis. Esmu nopircis jaunu formu ar labāku aizsardzību, lai būtu mazāk traumu spēlējot ar pieredzējušiem un varbūt arī agresīvākiem spēlētājiem. Patreiz trenējos pie 1. 2. un 3. NAHL līgas komandām (trenējos arī kopā ar komandu Patriots, kur es vēl joprojām esmu Webmasters). Man jau galvenais atrasties uz ledus un spēlēt hokeju. Nereti pēc vēliem treniņiem ir jāiet uz mājām ar kājām stiepjot hokeja somu pāri visai Rīgai, bija arī gadījumi kad to vajadzēja darīt ar izmežģītu plecu, bet nu tie jau bija ekstrēmie gadījumi, parasti jau atrodas labi cilvēki, kas "aizsviež" mani līdz Pārdaugavai, par ko viņiem liels paldies.

Spēlēju lielākoties "treniņtipa" spēles, kad savācās spēlēt gribētāji, atrod brīvu ledu un savā starpā "uzšauj" hoķi (tad man nav tāds uztraukums), bet šad tad arī neatsakos ja mani uzaicina kāda komanda "aizlāpīt robus" (kad trūkst lauka spēlētāju), bet spēlēju tur tikai "viesspēlētāja" lomā, piebiedroties kādai komandai pagaidām netaisos (jau minēta iemesla dēļ).

Bet apkopojot tīro statistiku tad varu pateikt ka pa šo periodu esmu pavadījis uz ledus 263 stundas, salauzis 4 nūjas, spēlējis pret komandām: Patriots, IceGirls, Parex, Ledlauži, SWH, Delfi, Detonators, Opticom, Mārupe (Jelgava), NAA Studenti, B-52, Lavīna 1, Lavīna 2, Laima, Chiefs, Exigen. Iespējams ka kādu komandu esmu piemirsis.

Ceru ka kādreiz varēšu spēlēt bez stresa un uztraukuma, bet pagaidām centīšos maksimāli intensīvi trenēties, krāt spēlēšanas praksi un iespējams ka nākošgad mēģināšu sameklēt sev atbilstošu komandu.

Normunds Brics