Intervija ar hokeja komandas IceGirls uzbrucēju Inetu Jansoni

 

Normunds Brics (HV)

Hokeja Vēstnesis: Kā Jūs sākāt spēlēt hokeju, un kāpēc tieši šo sporta veidu ?

I.J. Kad brālim uzdāvināja hokeja nūju - raudāju gaužas asaras, un teiciens - "meitenes hokeju nespēlē" mani nepārliecināja. Es atbildēju - "kad izaugšu liela - tad spēlēs" jo biju nedaudz - puikmeitene, kas kokos rāpās, futeni spēlē - kaucu līdz man arī nopirka nūju, un tieši tā tas sākās, ar spēlēšanu sētā kopā ar puikām. Tur nevajadzēja nevienu pazīt - ja ierodas kaut 2 bērni ar nūjām, hokejs sākās vienmēr - tā laika topa lieta taču bija DINAMO, ar Balderi priekšgalā! Tur spēlējām tādu bērnu hokeju - bez noteikumiem, ar dežūru pie pretinieka vārtiem, bez hokeja formām - kā nu kurš mācēja. Tie prieki ilga apmēram līdz 10 gadiem, kad kaut kas pajuka, un ledus liešana ziemās beidzās. Līdz ar to, vairs sētā nekas nenotika.

Nākamā pietuvošanās hokejam bija 1990 gadā, kad bija izveidojusies komanda LAIMA. Pilnīgi netīšām sagadījos ledus hallē treniņa beigās, kad meitenes nāca no ledus. It kā reāla iespēja spēlēt būtu, iestāties komandā, un t.t. - ja vien nebūtu daži šķēršļi - un galvenais - man bija gandrīz 20 gadi, tātad neatbildu normālu sporta skolu audzēknim - tur uzņēma 12-17 gadīgos... Es biju par vecu. Var jau būt, ja man pietiktu drosmes iet pašai pie treneriem un lūgties, varbūt mani paņemtu, bet es tik noraudāju gaužu asariņu, ka viss nokavēts, un neaizgāju, jo nobijos.

Trešā un liktenīgā reize bija, kad sēžot kādā draugu ballītē, nu jau pieklājīgā vecumā (31 gads) - sākām runāt par sportiem. Un tad es iečīkstējos, ka ja tagad varētu spēlēt hoķīti, spēlētu, bet vairs jau nevar... Bet ja VARĒTU!!! Man joprojām nebija aizmirsies bērnības sapnis. Un nākamajā dienā atskan zvans - zvana manas draudzenes vīrs - esot izlasījis Daugavas sporta namā sludinājumu, ka hokeja komanda ''LAIMA'', uzņem meitenes, BEZ vecuma ierobežojuma. Saprotams, piezvanīju un pieteicos komandā.

Hokeja Vēstnesis: Kad un kā radās ideja par komandas IceGirls izveidi ?

I.J. Pagāja pāris gadi. Trenējos "LAIMĀ" un manīju, ka īpaši netiek pievērsta uzmanība iesācējiem - pārsvarā akcents likts uz pamatspēlētājiem,
un bieži vien, mēs tik slidojām pa apli, mēģinot netraucēt "lielajām". Ārī tas, ka hokeja sezona beidzās jau aprīlī, un atsākās tikai septembrī, tā nu pus gadu praktiski neesi uz slidām - un tādiem iesācējiem kā mēs - pus gadam izkrītot - rudenī atkal no jauna jāsāk apgūt slidošanu...

Tad mēs, pāris meitenes, sarunājām "vietu" amatieru komandā, kas pa naktīm nāca spēlēt. Kaut kā sagadījās, ka nedaudz sāku menedžēt komandu, meklējot ledu, meklēt trenerus, jo vienkārša ripas dzenāšana vien meitenes neapmierināja - gribējās mācīties. Tā iepazinos ar Renāru Princi, kas uzņēmās nelielo un reto sadarbību nakts vidū uz ledus. Pamazām runas par nakts lediem un slidošanu izplatījās, un piepulcināja aizvien vairāk meiteņu. Un tad radās doma, ka - ja jau tik un tā ņemam ledu, tad kāpēc to nedarīt TIKAI meitenēm? Jau iepriekš parunāju ar R. Princi, par iespēju trenēt meiteņu komandu. Iesākumā viņš bija mazliet šokēts par šādu iespēju, jo sieviešu hokejs īpaši nekotējās hokeja sabiedrībā, taču viņš piekrita.

Pāris reižu aizbraucām uz Mežaparku un veicām reklāmas akciju - braukājām ar skrituļslidām un uzrunājām meitenes. Stāstījām par hokeju, ka veidojam jaunu komandu, un t.t. Jautrs gadījums bija, ka reiz šāda "akcija" notika +20 grādos C, un viena meitene bija saģērbta hokeja formā + skrituļslidas. Cik viņai bija KARSTI! Toties lieliska iespēja meitenēm nodemonstrēt, ka meitenes ķermenis praktiski viss ir klāts ar vieglu plastmasu - tātad maza cerība satraumēties. Un tā pāris piegājienos savācām 20 meitenes, un 18. jūnijā 2004 gadā notika pirmā sapulce, kurā bija pirmā tikšanās ar treneriem.

Hokeja Vēstnesis: Kā Jūs novērtētu komandas panākumus ja atskatīties atpakaļ, uz to laiku, kad viss tikai sākās ?

I.J. Tai brīdī, kad veidojām komandu, mans sauklis bija - pēc pieciem gadiem MĒS būsim stiprākā komanda Latvijā. Vēl nav pagājuši divi gadi. Un es domāju, ka esam uz pareizā ceļa! Mums ir vislabākie treneri, kas pievērš uzmanību meiteņu attīstībai, pie mums ir iespēja trenēties pat 5 ledus treniņus nedēļā + 1x nedēļā ir trenažieri un baseins. Tas viss par simbolisku maksu. Pie mums notiek jauno meiteņu pieņemšana - bez jebkādiem ierobežojumiem! Mēs pieņemam VISAS, kas grib trenēties, ir nodarbojušās ar sportu agrāk, vai nē, un sekojam, lai notiktu attīstība, un progress. Katrā treniņā mācamies kaut ko jaunu. Varu noteikti pateikt, ka pēc 1 gada es pati vēl nebiju gatava spēlēt - taču mūsu meitenes pēc gada ir ne tikai spēlējošas, bet dažas pat iekļuvušas izlases sastāvā!!! Un tas tiek panākts masveidā pieņemot un trenējot visas meitenes, jo tieši starp daudzām var atrast spējīgākās, uzcītīgākās! Un, lai meitene hokeju izmēģinātu, nav pat jāpērk hokeja forma. To par 1 Ls var iznomāt uz treniņa laiku.

Hokeja Vēstnesis: Neskaitot dalību Latvijas čempionātā vai komanda piedalās vēl kādos turnīros ?

I.J. Mēs esam 2-vas reizes bijušas Tallinā, starptautiskajos turnīros, kur cīnījušās ar Igaunijas, Somijas, Dānijas, Anglijas un Islandes komandām. 2005. gada pavasarī, MARTELL CUP 2005 tikai pēc 10 mēnešu trenēšanās, kur 5-cu komandu konkurencē vinnējām 3-šo vietu, un GIRLS ROCK 2005, pagājušā gada novembrī, kur 8 komandu konkurencē, atkal izcīnījām 3-šo vietu!

Esam arī pašas pāris reižu rīkojušas turnīrus - Ziemassvētku kausu, kurā visu iegūto naudu ziedojām vienai meitenītei, operācijai, un 1-gada
jubilejas svinības pagājušajā Jūnijā, piedaloties amatieru komandām un Laimai.

Hokeja Vēstnesis: Kāda komandā ir atmosfēra - treniņos, spēlēs citos pasākumos ?

I.J. Komanda ir savstarpēji draudzīga, jo esam visi tikai nesen sākuši - atbalstam viena otru, ejam kopā FANOT uz kādiem mačiem. Piedalāmies dažādās sacensībās, kopā skrituļslidojam, spēlējam basketbolu, braucam vasarā peldēties. Un sevišķi atbalstam iesācējmeitenes - viņām dažkārt liekas, ka varbūt visi smiesies, ka kaut ko nemācēs, taču tas noteikti nav - visas taču esam vienādi sākušas, un uz slidām neviens nepiedzimst!!! Iemācīsies!

Hokeja Vēstnesis: Cik liela interese par sieviešu hokeju ir no apkārtējiem, vai ir daudz meitenes kas piesakās dalībai komandā ?

I.J. Man šķiet, ka pateicoties mums, pamazām tas sieviešu hokejs sāk atplaukt! Ja cilvēki redz smaidīgas sportiskas meitenes, vienādos krekliņos, kurām netrūkst ne ausis, ne zobu (kā tas varbūt ir vīriešu hokejā), tas tēls tiek saprasts labāk, nekā vienkārši pasakot "SIEVIEŠU hokejs", kurš nez kāpēc tiek vienādots ar "sievietes monstri". Varu atklāt noslēpumu, ka no hokeja spēlēšanas vēl neviena meitene NAV mainījusi savu figūru uz slikto pusi. Tātad no hokeja spēlēšanas nav kļuvusi resnāka, šķībāka, greizāka, ja tāda nebija, tieši otrādi! Protams, jāievēro viens sīkums - jāēd būtu pāris stundas PIRMS treniņiem, kā jau arī citos sporta veidos, nevis uzreiz PĒC... Bet principā, svars jau nepieaug, vienīgi - nevar nemaz nokristies, jo treniņā nodzīto - atēd atpakaļ...

Bet meitenes jaunas klāt nāk katru mēnesi. Praktiski ir tā, ka pēc katras publikācijas, presē, TV, vai radio, atnāk 1-2 meitenes!

Hokeja Vēstnesis: Kādi Jums ir plāni uz nākotni ?

I.J. Tuvākais, lielākais plāns ir doties uz Austriju, un apskatīties kā ir spēlēt tajā pusē, jo līdz šim jau esam bijušas tikai Tallinā! Tas plānojas
marta beigās. Marta sākumā - pie mums brauks vīriešu amatieru komanda SIDEWHEELS no Holandes, http://www.sidewheels.com/, aprīļa sākumā, meiteņu komanda no Igaunijas pilsētas Viru.

Pāris mūsu meiteņu piedalīsies izlases sastāvā Baltijas kausā Valmierā, marta vidū. Plānu daudz viens no tiem- noteikti - sporta nometne vasarā! Un joprojām - uzņemt jaunas meitenes , BEZ jebkādiem ierobežojumiem! Uzņemsim gan 4-gadīgas meitenes, gan viņu māmiņas! Jo vēlamies veidot meiteņu hokeja sekciju - tieši mazajām, kur slidošanu un hokeju varēs apgūt rotaļājoties!

 

 

© Normunds Brics (Hokeja Vestnesis)